Līva Raita, “Datu skola”
“Microsoft” reklamē tīmekļa pārlūku “Microsoft Edge”, salīdzinot savu piedāvājumu ar diviem konkurējošiem – “Google Chrome” un “Mozilla Firefox”. Lai salīdzinātu pārlūku darbības ātrumu, vizualizācijā izmantota analoģija ar spidometru. Pirmajā mirklī šķiet – kāpēc gan ne? Ikdienā ātruma koncepts bieži tiek vizualizēts, izmantojot kā simbolu tieši spidometru; šī analoģija bieži izmantota arī gadījumos, kad runa ir tieši par interneta ātruma mērīšanu un reprezentēšanu. (Ieskatam – internetā atrasti nejauši piemēri: http://beta.speedtest.net/ ; http://jencospeed.net/  ; http://www.bandwidthplace.com/internet-speed-test-3g-4g-lte-and-wifi-who-wins-article/ )

Viltīgā nogriešana

Šajā gadījumā spidometra analoģija nav tikai  un vienīgi reklāmistu tēlains izteiksmes veids, bet ir arī  auditorijas maldināšanas rīks. Galvenā problēma – spidometra skala ir nekorekti ‘nogriezta’.  Tā sākas nevis no 0, bet gan no 25 000 atzīmes. Līdz ar to sniegumu savstarpējās attiecības (ko simbolizē riņķa līnijas loka garums) ir atspoguļotas nekorekti, jo proporcijas ir mainītas un sagrozītas. Tas rada ilūziju, ka atšķirības starp piedāvājumiem ir grandiozas un “Microsoft Edge” pārākums ir satriecošs.

Radītā priekšstata aplamību nemazina arī tas, ka virs spidometriem norādīts, par cik procentiem lēnāks ir konkurentu piedāvājums. Vizuālo elementu savstarpējās proporcijas un norādītie procenti savstarpēji disonē: riņķa līnijas loka garumu proporcijas proporcionāli neatšķiras par norādītajiem 5% “Google Chrome” un 9% “Mozilla Firefox” gadījumā, tās demonstrē, ka konkurenti atpaliek par  attiecīgi ceturtdaļu un trešdaļu. Riņķa līnijas loka un norādīto procentu nesakritība reklāmistu blēdīšanos padara vēl acīmredzamāku.

Ja  pieejam korekti un skalas sākumpunktu aizstājam ar 0 (sk. 2. attēlu), tad atšķirības starp dažādiem mērījumu rezultātiem (29399 – “Google Chrome”, 30818 – “Microsoft Edge” un 28286 – “Mozilla Firefox”) nemaz neizskatās tik dramatiskas.

Datu skola_Edge right

  1. attēls. Ātruma mērītāji ar skalu, kuras sākumpunkts ir 0

Un ja neizmantojam vizuālo analoģiju – spidometru –, bet gan datu reprezentēšanā ierasto grafiku –joslu diagrammu (bar chart), ievērojot labās prakses principu attiecībā uz Y ass sākumpunktu un ass apzīmēšanu (Y ass sākumpunktam jābūt 0 un skaidri jāatšifrē mainīgais, kas uz tās tiek attēlots) –nerodas tik maldīgs priekšstats par atšķirīgo rezultātu nozīmīgumu.

Datu Skola_Datu vizualizācija

  1. attēls. Interneta pārlūku Google’s benchmark rezultāti attēloti joslu diagrammā

Šī gadījuma analīze vēlreiz atgādina, ka labā prakse datu vizualizēšanā ir atteikties no t.s. Gee-Whiz grafikiem, kuros ir saīsināta Y ass, un nekādā citā veidā nemanipulēt ar Y asi, tādējādi radot maldīgu priekšstatu par rezultātiem.

Kā darbojas vizuālas analoģijas

Veidojot ikvienu grafiku, diagrammu un shēmu, vienmēr jāpatur prātā, ka tās ir vizuālas analoģijas, kas darbojas pēc analoģiskās domāšanas principa – viena lieta mums atgādina par citu (Gentner, 1989, p. 199) un noteikta attiecību sistēma ir spēkā divos dažādos piemēros (Jee et al., 2010, p. 2). Šo analoģiju pamatā ir vizuālas metaforas – mēs vizuāli-telpiski atveidojam abstraktas lietas – netelpiskas un nevizuālas lietas (sk. Tversky, 2001, p. 86), piemēram, ātrumu, ienākumu kāpumu un kritumu, preses brīvības indeksu u.tml. Analoģijas var būt ļoti noderīgas, skaidrojot sarežģītus zinātniskus konceptus un atklājumus.

Arī  “Microsoft Edge” reklāmā spidometra ilustrācijas  tiek pasniegta kā  vizuāla analoģija, taču tā ir datu vizualizācijas labai praksei neatbilstoša. Ne pašas analoģijas dēļ, bet tieši  jau iepriekš minēto  vizuālo elementu savstarpējo attiecību dēļ.

Literatūra

Gentner, D. (1989). Analogical learning. In: S. V osniadou and A. Ortony (Eds.). Similarity and analogical reasoning, (pp. 199-241). London: Cambridge University Press.

Jee, B. D., Uttal, D. H., Gentner, D., Manduca, C., Shipley, T. F., Tikoff, B., … & Sageman, B. (2010). Commentary: Analogical thinking in geoscience education. Journal of Geoscience Education58(1), 2-13.

Tversky, B. (2001). Spatial schemas in depictions. In: M. Gattis (Ed.). Spatial schemas and abstract thought, (pp. 79-111). Cambridge: The MIT Press.

It's only fair to share...Share on Facebook0Share on Google+0Tweet about this on TwitterShare on LinkedIn0